Caurums.lv

Neizplūdīšu gari, kādās reizēs un kādiem mērķiem šis būtu nepieciešams. Vajag un viss. Mūsu priekšā ir dators, kura paroli nezinām, taču iekšā tikt ir vitāli svarīgi. Kādi ir varianti?

Pirmkārt, ir jēga pamēģināt, vai nesanākt tikt iekšā kā lietotājam Administrator bez paroles. Lieta tāda, ka Windows instalācijas gaitā ir iespējams izvairīties no administratora paroles uzstādīšanas, kā rezultātā vai katrā otrajā kompī var tikt iekšā tieši šādā veidā. Saku no pieredzes. Tiek izveidots lietotāja konts, tam uzliek paroli, ko lietotājs vienmēr pie datora ieslēgšanas lieto un ir pārliecināts, ka viņa datoram neviens cits piekļūt nevar. Bet var, ja instalētājs nav nomainījis pēc noklusējuma tukšo administratora paroli uz ko citu.

Ja ieslēdzot datoru, redzat šādu logu, kurā kā ierasts augšā rakstat savu lietotāja vārdu (tas visdrīzāk tur jau atrodās no pēdējās pieslēgšanās reizes), tad vienkārši mēģinām kā lietotāju rakstīt "administrator" un paroles lauciņu atstāt tukšu. Spiežam Enter/OK un gaidam - kā jau teicu, pieredze rāda, ka vairumā gadījumu datoros ar aizmirstajām parolēm var tikt iekšā tieši šādā veidā.

Pastāv liela iespēja, ka ieslēdzot kompi jūs redzēsiet šādu logu:

Šajā gadījumā uz ekrāna redzami visi datora lietotāji, uzklikšķinot kādam no tiem virsū, prasa ievadīt paroli. Taču administratora konta šeit nav! Un risinājums ir gaužām vienkāršs - divreiz pēc kārtas nospiežam taustiņkombināciju Ctrl+Alt+Del, kā rezultātā tiekam pie pirmajā bildē redzamā loga. Rakstam "administrator", bliežam pa Enter un ko zin, varbūt tiksim iekšā. Pieredze rāda, ka datoros, kuros atstāts šis otrā bildē redzamais Welcome screen, parasti arī parole administratoram uzstādīta nav.

Ja nu tomēr šādā triviālā veidā iekšā netiekam, jāņem būs talkā laužamrīki. Vajadzēs iepriekšēju sagatavošanos - t.i. lejupielādēt vajadzīgos štrumentus citā datorā un ierakstīt tos CD. (Var arī bootablā USB fleškā, utt, blablabla, bet es mēģinu rakstīt max vienkārši.)

Windows savas paroles sašifrētā formā tur failā C: WINDOWS system32 config SAM. Un, ja šo failu brutāli izdzēš, tiek izdzēstas visu lietotāju paroles un ielogoties sistēmā varēs, atstājot paroles lauku tukšu. Skaidrs ir tas, ka no paša Windows jau mēs to failu izdzēst nevaram - jo netiekam iekšā. Tāpēc lejupielādējam pēdējo Ubuntu distributīvu, rakstam to diskā, startējamies, meklējam vajadzīgo failu un dzēšam to ārā. Tad restarts uz Windows un mēģinam tikt iekšā bez paroles. Te gan jāatzīmē, ka vēlams tik tiešām vilkt pēdējo Ubuntu distributīvu, nevis lietot kaut kādu apputējušu no gultas apakšas izvilktu disku. Lieta tāda, ka Linux`am no laika gala bijušas šādas tādas nesaprašanās ar Windows NTFS failu sistēmu, tāpēc ar kādu vecāku distributīvu var sanākt tā, ka Windows partīciju un failus jūs redzat, taču neko izdzēst nevarat. Respektīvi - ir tikai read only pieeja diskam. Ar Ubuntu 9.10 nekādu problēmu - ir iebūvēts normāls NTFS draiveris, kurš prot arī rakstīt NFTS partīcijās.

Ko darīt, ja Ubuntu diska pa rokai nav, internets ir lēns un vilkt 700 megabaitu iso failu vienkārši nav laika un vēlmes? Ir viens feins rīks vārdā "", uz doto brīdi pēdējās versijas iso fails šeit. Nieka 3 megabaitu fails, novelkās ātri, diskā ierakstās ātri. Un arī arī startējās ātri, salīdzinot ar to pašu Ubuntu. Pāris minūšu laikā no diska ievietošanas paroles ir nodzēstas (ar visu to, ka softs tiek izmantots pirmo reizi), laižam restartā un visu lietotāju paroles ir aizstātas ar tukšumiem.

Protams, ne jau vienmēr primārais ir jebkādiem līdzekļiem tikt sistēmā. Reizēm ir vajadzība nevis nodzēst paroles, bet gan atminēt tās. Ja jums ir gana daudz laika, ko pavadīt pie laužamā datora, varu ieteikt rīku Ophcrack (velkam te). Arī šitais jāraksta CD, jāstartē kompis no tā, tālāk jau jāvadās pēc ekrānā redzamajiem norādījumiem. Vieglas paroles min samērā veikli.

Ja laiks, ko varam pavadīt pie laužamā kompja ir ierobežots, tad varam nokopēt C: WINDOWS system32 config SAM failu un mēģināt tam piemeklēt paroles mājās pie sava datora. Tā pa lielam ņemot nav lielas starpības, ar kuru no pieejamiem softiem to daram, jo visi tāpat strādā pēc viena principa - uz dullo ģenerē paroles no burtiem un cipariem un pārbauda, vai nokopētajā SAM failā esošā info ir atbilstoša uzģenērētajai. Bruteforce, ja runājam datoriķu valodā. Un tas prasa laiku. Jo sarežģītāka un garāka parole, jo vairāk laika nepieciešams. Pašam ir nācies to darīt divas reizes - vienreiz bija nepieciešamas aptuveni piecas stundas, otrā reizē divas diennaktis. Bet nu parole arī tik tiešām nebija no vieglākajām. Savukārt tipiskie paroļu aizmirsēji parasti neko pārlieku sarežģītu neizdomā.

Pirms gandrīz nedēļas pirku Statoil`ā degvielu sniega pūtējam. Desmit litri, kaut kādi septiņi lati. Iedevu divdesmit, izdeva piečuku banknotē un pārējo monētās. Salasīju monētu kaudzi, paņēmu Extra karti, paņēmu arī čeku (kuru turpat aiz durvīm izmetu). Mājās tā kā nesapratu, kāpēc makā taisni viens piečuks par maz it kā. Taču nodomāju, ka mana matemātika vienkārši klibo un devos ārā pūst sniegu.

Blakus tam rūcošajam verķim jau telefonu nedzird. Bija pēc tam kādi pieci neatbildēti zvani no nepazīstama numura, bet vakars jau vēls, ko es tur iešu atzvanīt. Ja kādam ko nopietnu vajadzētu, atrakstītu sms. Šodien zvana: "Sveiki, te no Statoil tāda un tāda, jūs aizmirsāt piečuku pagājušo nedēļu. Atbrauciet pakaļ, stāv aploksnē ar jūsu vārdu/uzvārdu virsū!". Lūk, ir jēga to Extra karti dot arī pie maziem pirkumiem, vismaz zin, kuram zvanīt un naudu atdot.

Bakstoties pa Googles svaigāko garadarbu Buzz un mēģinot saprast, kur un kā tas varētu būt lietderīgi manā ikdienišķajā informācijas gūšanas procesā, radās šādas tādas pārdomas. Uzsvars tieši uz satura gūšanas iespējām, nevis sevis paša ražotā materiāla izplatīšanu tautu masām. Neesmu es nekāds vanabī mārketinga speciālists, kurš izmanto visus līdzekļus, lai apspamotu puspasauli ar vienu un to pašu ziņu. Ka tik kāds nepalaiž kaut ko gar ausīm! Respektīvi - man salīdzinoši maz interesē tas, cik ļaužu izlasīs manis rakstīto. Ir tāda informācijas pārbagātība, ka tevis teiktais ir dirsiens jūrā, tāpēc rakstīt to, ko jau desmit citi uzrakstījuši, vai arī to, kāds šodien smuks sniedziņš sasnidzis, vairs nav aktuāli. Neviens to nelasa. Uzmet aci un klikšķinās tālāk, savukārt tu, muļķis, esi iztērējis savu laiku. Gandrīz vai lielāka jēga kaut ko rakstīt ir forumos, kur savākušies līdzīgu interešu cilvēki un spriedelē par konkrētām lietām.

Tas, kas man kā citu uzražotā satura patērētājam šausmīgi tracina - informācijas dublēšanās. Tas, ka cilvēki postē twitterī linkus uz saviem blogu ierakstiem, lai arī es tos esmu jau pamanījis savā Google Reader. Jā, tiesa, pēdējā laikā RSS lasīklis tiek izmantots arvien retāk. Tur atstāti praktiski vien to blogu fīdi, kuru autoru rakstīto tik tiešām vēlos izlasīt. Varbūt mēnesi pēc publicēšanas, kaut pa diagonāli, bet gribu. Viss liekais ir izmēzts. Tādas parastā tipa ziņas par kaut kādām tech aktualitātēm parasti parādās arī twitterī, nav jēga rss`ā turēt lapas, kas pa nedēļu saģenerē neizlasāmu informācijas kvantumu. Un pārlieku mazs procents no tā visa ir noderīgs. Twitter, Facebook un draugiem.lv Runā. Parādījās iespējas pielinkot twitteri facebookam un draugiem.lv, tā lai visi mūsu tvīti parādās arī abos pārējos resursos. No rakstītāja viedokļa - čoina, ieraksti vienā vietā, parādās visur, sasniedz lielāku auditoriju. No lasītāja puses - viss ir feini, ja tu lieto tikai vienu resursu. Ja es lietoju gan twitter, gan facebook, tad samērā regulāri man dažu personu ieraksti jālasa dubultā. Labi, ka draugiem.lv izmantojumu minimāli un turienes haosu diendienā nepētu.

Šo visu varētu risināt gudras sociālo tīklu aplikācijas, kuras prot filtrēt saturu un saprot, ka vienu un to pašu tekstu es negribu lasīt dubultā. Tik grūti atrast vienādos? Protams, es varētu facebookā ieķeksēt, ka lūk tā tur konkrētā tipiņa rakstīto saņemt negribu, šķiet tur bija tāda iespēja. Bet ja nu viņš vienu dienu izdomā kaut ko svarīgu uzrakstīt tikai facebookā? Ok, iztikšu bez tā viena ieraksta, nenomiršu. Bet runa ir par principu. Kāpēc tāda informācijas dublēšanās filtrēšana nevarētu noritēt automātiski?

Tagad uz skatuves parādījās Buzz. Skatoties prezentācijas pirmos kadrus, mani pārņēma velta cerība, ka šis nu reiz varētu būt tas, ko gaidu. Bet ne sūda. Jā, Twitteri pielinkot varam un viss, ko rakstīsim tur, parādīsies arī Buzz`ā. Bet mani sekotāji tak tā pa lielam ņemot ir tie paši, kuri Twitterī, jobcik! Kāda viņiem vajadzība lasīt manis rakstīto divreiz? Pāriet tikai uz Buzz`u nevar, jo atgriezeniskā saite ir nekāda. Komentēšanas iespējas un trīdu veidošanās man šķiet ļoti praktiskas, bet kāda no tā jēga, ja komentēju no twittera iesūktu ziņu? Jā, tie autora sekotāji, kuri seko viņam arī Buzz`ā, manu komentāru redz. Twitterotāji nē, jo Buzz uz otru pusi postēt neprot. Un tā tālāk.

Ļoti gribētos ticēt, ka jau drīzumā sauli ieraudzīs pirmās kaut necik nopietnās buzziskās aplikācijas vai arī (un pat labāk) to implementācija kādā jau esošā sociālo tīklu štrumentā. Teiksim tai pašā Tweetdeck. Bet, ja tur vienkārši tiks pievienota jauna kolonna Buzz`am - tas nekam neder. Vajag beidzot kaut kādu nebūt filtrēšanu. Buzz varētu būt tāda centrālā vieta, kur sanāk kopā visa informācija, uz kuru es esmu parakstījies. Taču ne tā kā šobrīd - ka mans sekojamais pats norāda, no kādiem saviem resursiem viņš dalīs informāciju, bet es to varu samenedžēt pats. Respektīvi - man varbūt pie brūnās šķirbas, kādas bildes kurš tur atkal ar savu jauniepirkto balto spoguļnieci sacepis un Picasā/Flickerī sametis, taču twītus un bloga rss saņemt vēlos.

Jāgaida, jācer. Bet brīžiem pārņem sajūta, ka neviens tik tālu nedadomājās. Un ko tad dara programmētājs? Ķeras pie sava softa izstrādes. Jāiet lasīt Buzz`a API un jāpadomā par iespējām.

Nav gluži tā, ka es atbalstītu alkohola tirdzniecību vēlos vakaros un naktīs. Pat drīzāk esmu noskaņots pret šādām izmaiņām likumdošanā. Tiesa, nevaru pienācīgi argumentēt, kāpēc tā un ne citādi. Vienkārši ir sajūta, ka nevajag mūsu tautai dot papildus iespējas nodzerties. Ir gana tāpat. Varbūt negribās vairs redzēt diennakts veikalus, pie kuriem naktīs tusē apdzērušies sīkaļas un skūtgalvji. Varbūt prātā iezīdusies aizlieguma atcelšanas pretinieku nostāja, ka tie papildus ieņēmumi budžetā nav to vērti. Varbūt. It kā jau vēsture rāda, ka mākslīgi ierobežot tautas alkohola patēriņu nav īsti jēgas. Sausie likumi (Andropova laiks) strādā tikai uz papīra, reālais apdullināšanās apjoms saglabājas tajos pašos apmēros vai arī krītās niecīgi. Bet ne par to stāsts.

Šai lietai ir arī otra puse. Un es neesmu manījis, ka viena vai otra puse savu viedokli būtu pamatojusi ar konkrētiem cipariem.

Būtu jānošķir točkas no parastiem, neliela izmēra diennakts veikaliem, kur nakts laikā var "sarunāt", lai pārdod alkoholu. Ar "točka" es saprotu vietu, kur var nopirkt nelegāli ievestu vai pašbrūvētu dziru. Savukārt diennakts veikaliņos jau parasti tiek tirgots legāls dzeramais - vienkārši tirgo nedaudz dārgāk, čekus izsit nākamā dienā par īsto summu, savukārt starpību sadala pa kabatām. Un tādi veikaliņi ir ne viens vien, es vairākos mikrorajonos tādus zinu un arī centrā. Un nav gluži tā, ka es regulāri naktīs meklētu iespēju iedzert. Taču nenoliegšu - ir gadījies, ka braucu uz kādu pasākumu jau tuvu pusnaktij un tukšām rokām negribās doties. Vai arī pasākumā vienā brīdī ir pa īsu. Un tad nu ir nobraukts garām kaut tai pašai Zolitūdes stacijai - tur absolūtā mierā līdz trijiem naktī tirgo visu, ko sirds kāro. Jā, maksāt gan nākas nedaudz vairāk. Zinu vienu veikalu Purvciemā, zinu Ķengaragā vienu zaļu kiosku, agrāk uz Ģertrūdes ielas 1.trolejbusa galapunktā arī varēja naktīs iepirkties. "Maskačkā" vispār ir vairāki veikaliņi.

Skaidrs ir tas, ka šie veikali neiznīks. Un es goda vārds neticu, ka poliči par šiem neko nezin un nenojauš. Loģiski, ka zin, tak braukā naktī visu laiku garām. Vienīgais izskaidrojums - tur ir kaut kāda "vienošanās" ar vietējiem likumsargiem. Tāpat ir skaidrs, ka arī točkas neizdosies iznīdēt - tie, kas piestaigā tur pēc lētas preiļveidīgās dziras, arī turpmāk piestaigās, pat tad, ja vēlos vakaros būs iespējams legāli nopirkt alkoholu parastā veikalā.

Savulaik, kad aizliegumu pieņēma, daļa mazo diennakts veikaliņu vienkārši nobankrotēja, jo liela daļa ienākumu tik tiešām bija no vakaros un naktīs pārdotā alkohola. Taču šajos veikalos netirgoja tikai alkoholu, bet arī šo to no pārtikas. Kļuva par vienu veikalu mazāk, kur blakus dzīvojošajiem aiziet pēc maizes, piena, cukura vai vēl kaut kā, ko uz sitienu ievajagās. Arī naktīs tak šad tad cilvēki mēdz braukt mājās un ieskriet pēc maizes brokastīm. Protams, tagad blakus dzīvojošie vienkārši laicīgi iepērk maizi lielajos veikalos, tā varbūt nav lielākā problēma. Taču šis mazais veikals tomēr kaut ko pelnīja un varēja nodrošināt darba vietas vismaz pāris pārdevējām un kaut kādam sagādes menedžerim. Un no katra šī darbinieka vismaz kaut kāds santīms ienākuma nodoklī arī aizgāja. Tagad tā naudiņa aiziet lielajiem veikaliem, kuriem ne visiem īpašnieku sarakstā ir vieni vienīgi latvieši. Ņemiet vērā, ka lielajiem veikaliem neatmaksājās naktīs stāvēt vaļā un tirgot alkoholu. Savukārt, ja mazās bodītes vakaros ir ciet, tad tad ļautiņi savus alkohola krājumus papildinās pa dienu lielveikalos. Tātad - viņiem ir izdevīgi atbalstīt šādu aizliegumu.

Par to alkohola patēriņa palielināšanos vai samazināšanos arī būtu jāpapēta sīkāk, nevis populistiski jābļauj, ka aizlieguma atcelšana tikai veicinās nodzeršanos. Ir kaut kādi skaitļi tam visam apakšā? Varbūt īstenībā ir otrādi? Piemēram, agrāk tādi caurmērā normāli ļautiņi pirms tusiņa nemēdza tik rūpīgi rēķināt, cik tad nu šmigas būtu jāiepērk. Jo zināja - ja būs pa īsu, noskries lejā uz nočņkiku. Realitātē dažkārt varbūt arī bija pa īsu, bet bija slinkums iet pakaļ vien tāpēc, ka labprāt ietrieptu vēl 100 gramus. Savukārt, ja ledusskapī stāv vēl daži litrīgi pa akcijas cenām rezervei iepirkti Jamesoni, tad, protams, korķējam tik vaļā un triecam, kamēr visi trauki ir sausi. Un apziņa, ka vajadzības gadījumā naktī nevarēs iepirkt papildinājumus, bieži vien liek laikus sagādāt dzeramos ar rezervi. Un patēriņš no tā samazinās? Šaubos.

Kam negadās. Bet TVNET`am pēdējā laikā arvien biežāk gadās. Var ielaist vienu neuzmanības kļūdu, otru. It kā jau vienam latviešu valodu labi zinošajm atbildīgajam būtu jāpārlasa katru nopublicēto ziņu, pirms tā parādās redzama visiem ziņu portāla apmeklētājiem. Saprotams, ka dažkārt nav laika labot, ir ziņas, ko jāpublicē maksimāli ātri. Bet kļūdas taču var labot arī vēlāk! Vai dižķibeles dēļ visi redaktori būtu atlaisti. Bet spelčekeris datorā arī nav?

Teiksim rakstā par cigarešu tirdzniecības apjomiem cigarešu marka Winston vēl pāris vietās tika pieminēta kā Vinstin un Vinston - un nākamā dienā šī kļūda joprojām bija. Tur bija arī tādi brīnumi kā "GlAMOUR", "Kontrobands", "piepdāvātajām", "Kontrobands". Un tas viss vienā nebūt ne tik garā rakstā. Cilvēkam, kurš puslīdz filmē līdzi, ko dara, tādas kļūdas nerodās. Reti kurš atļaujas pat savā necilajā blogā pieļaut gramatiskas nepilnības (ir, protams, izņēmumi), bet šis taču ir ziņu portāls ar vērā ņemamu apmeklējumu!

Un šī rīta viena no pirmās lapas ziņām vispār nogāza no krēsla. "ja valsts taupīs, tad var padzīlināti izvērtēs valsts funkcijas izdarīts pats svarīgākais sākusies diskusij ja valsts taupīos ja valats gatava parādīt, ka ir gatava taupīt, tad var runāt par jauniem nodokļiem". Kas pie velna domāts ar šito?

Bieži ir dzirdēts izteikums par to, ka "pašiem jāiet politikā", nevis jāsūkstās par grūto dzīvo un simts aitām. Bet ko tad, ja es nejūtos tik spēcīgs ekononomikā un saistītajās nozarēs, lai varētu iet un mācīt patreiz pie varas siles esošos ļaudis? Tiesa, es kā visai attāli no tām lietām stāvošs cilvēks tomēr itin bieži redzu valdības lēmumos tik neizprotamu rīcību, ka mati ceļās stāvus. Tādus, ka šķiet - nu, puikas, te tak nav vajadzīgs augstākā matemātika, lai saprastu, ka tas un tas neiet cauri. Un esmu vairāk kā pārliecināts, ka par kādu no tiem 100 es pavisam noteikti esmu izglītotāks. Tikai viņš tur sēž un lemj valstiski svarīgas lietas, bet es nē. Vai varbūt tomēr nē? Varbūt katram lēmumam ir apakšā garš ekonomiskais pamatojums un nav tā, ka izdomā viņi tos ciparus no galvas? Varbūt. Taču tas netiek pienācīgi skaidros homo latvietim.

No malas skatoties gan vairāk ož pēc pamatīga haosa, kur neviens tā īsti nezin, kas un kā. Taču neskatoties uz to, ka par galīgi analfabētu sevi neuzskatu, tomēr pavisam labi saprotu arī to, ka, lai spētu darboties valsts pārvaldē un profesionāli spriest par tur notiekošo, man būtu jāmācās, jāmācās un vēlreiz jāmācās. Neba nu katrs, kurš ticis pie maģistra grāda kādā ar ekonomiku vai uzņēmējdarbību saistītā specialitātē tik tiešām ir tāds eksperts, ka varētu iet un darīt. Nu nav tā. Bieži vien krietni lielāki guru savā lauciņā izrādās tie, kuriem izglītība varbūt nav vispār nekāda, taču ir gadiem ilga pieredze. Ideālā gadījumā labas teorētiskās zināšanas, kas tiek regulāri atjaunotas un papildinātas, plus kārtīga pieredze. Teorētiķu mums netrūkst, tas jau praksē ir pierādījies, manuprāt.
Te lūk ir tas jautājums par lomu sadali. Man tā politika nav tik tuva sirdij, lai es bāztu tur savu degunu. Un uzskatu, ka ne katram tas arī būtu jādara. Pasarg` Dies`, ja katrs nāks klajā ar savām spožajām idejām un pēcāk lamās valsti, ka tā nav rīkojusies tieši tā un ne citādāk. Tāpēc jau valstī ir tāda pārvaldes forma, kā ir. Respektīvi - mēs izvēlamies ekspertus, kas vadīs valsti mūsu vietā. Es uzsveru - ekspertus! Tieši tā pat kā mēs ejam pie ārstiem, nevis griežam sev alko zarnu ārā paši (lai arī teorētisku zināšanu varbūt netrūkst), tāpat kā dzenam auto uz servisu. Utt. Un te nu lūk ir jautājums - vai mums vispār ir tādi eksperti, kas būtu gatavi lūk ar rītdienu iet un darboties esošās valdības vietā?

Jāņem gan vērā, ka izglītota cilvēka zināšanas arī maksā. Tā tomēr ir valsts pārvalde - tur būtu jābūt labākajiem no labākajiem. Attiecīgi - man personīgi nebūt nav žēl, ja ministri saņemtu kaut 5000 latu algu un deputāti 3000. Manis pēc kaut vairāk. Jo uz kopējā fonā tas nebūt nebūtu milzīgs cipars kopā. Ko tas līdz, ja mums ir viens nasingspešels ar apgraizītu algu, kurš pats tak diez vai kaut ko ar savām cāļa smadzenēm spēj izdomāt - reāli tak aiz viņa tur strādā vēl čupa "speciālistu" un padomnieku. Tas birokrātiskais aparāts norij vairāk naudas. Tad jau labāk ministra krēslā tik tiešām zinošs eksperts un lai saņem algu tādu, kādu pats prasa. Ja viņš pirms tam ir kādā privātā uzņēmumā saņēmis tos piecus tūkstošus, loģiski, ka aiz labas sirds nelīdīs valdībā kaut tīri finansiālu apsvērumu dēļ. Vēl gan jāņem vērā, ka ne katrs grib bāzt savu degunu sūdos. Teiksim, ja es kā programmētājs ieraugu totāli nelietojamu, amatiera rakstītu kodu, es drīzāk vēlos pārrakstīt visu no nulles un pa savam, toties ar garantiju, ka tas strādās un varēšu zem tā likt savu vārdu un nest atbildību par rezultātu. Un tas pats valsts pārvaldē - nu kurš nopietns un zinošs cilvēks, kurš labi saprot, ka viss ir aizbraucis absolūtās auzās, ies un mēģinās viens saviem spēkiem kaut ko darīt. Ja vēl viņam dotu plašas pilnvaras kaut ko darīt, bet nē, tur tak savstarpējie partiju kariņi ir pirmā vietā.

Labi, ticu, ka ir mums tādi eksperti. Bet es ļoti labprāt redzētu tās alternatīvas uz papīra. Ar domu - ja rīt tiek gāzta pastāvošā vara, tad kas nāk vietā? Labi, neviens neko negāzīs. Pieņemsim. Bet joprojām ir vēlēšanas, kurās pilsoņi var nodot pilnvaras vadīt valsti viņu vietā citiem, zinošākiem pilsoņiem. Un kā tas nākās, ka atkal un atkal pie varas tiek vienas un tās pašas partijas, vieni un tie paši cilvēki? Daļu "vainas" varam novelt uz lētticīgu Jāni Vidusmēru, kurš vēlēšanu dienā aizmirst visus pēdējos gados redzētos partiju grēkus un uzķerās uz lētas Ērikonkuļa reklāmas. Vai pareizāk sakot - tā īsti nav tam sekojis līdzi, vien pāris spilgtākos notikumus ir piefiksējis. Vai dzirdējis no kaimiņu Jurkas, ka par to un to nebalso, bet reku par šito gan. Tā nav aršana. Un es pat nezinu, kā tas būtu labojams. Vēl kāda problēma - valsts pārvaldes aparāts ir kā viens liels skudru pūznis, kur visi ir viens otram čomu čomi, mēģina sadzīvot draudzīgi un kā primārais viņiem ir nebūt ne valsts attīstība, bet sava krēsla saglabāšana. Es pazīstu pāris godīgus valsts ierēdņus. Un krietni vairāk tādus valsts darba veicējus, kuriem neklātos atrasties esošajā vietā un saņemt par to vēl atalgojumu. Kaut kā ir iegājies tas, ka "ai, es jau valsts darbā strādāju, te jau viss pofig, galvenais atskaiti uzdrukāt kārtīgu". Skumji, bet fakts - tā pa lielam ņemot arī ir. Nevis reālais darbs ir no svara, bet ķeksītis pie it kā paveiktā. Un darba attiecības, t.i. vēlme tās saglabāt. Ā, un tam papildus vēl pacensties kaut ko iešņaukt savā kabatā.

Ir varianti, kā to visu mainīt? Mani pārņem pesimisms par to domājot. Arvien biežāk sāk šķist, ka gluži vienkārši ir jāpaiet zināmam laikam, līdz esošā politiskā elite būs dabīgā ceļā aizceļojusi uz viņsauli un vietā varēsim nākt mēs, kuriem ir vien ceturtdaļgadsimta un nedaudz vairāk gadu. Vai tas būs labāk, nevar būt drošs. Taču vismaz būs citādāk. Paaudzi pa paaudzei un Latvija būs uz zaļa zara. Tam es pavisam noteikti ticu. (Tiesa, citas Eiropas valstis tikmēr atkal būs dažus pakāpienus augstāk.) Un tam, ka dažu gadu laikā kaut kas var radikāli mainīties - praktiski neticu. Tas gan neizslēdz iespēju un pat vajadzību kaut ko darīt lietas labā jau šodien. Ātrāk sāksim, ātrāk būs rezultāts.

Īsi rezumējot par to lomu sadali - man šķiet, ka katrs šajā pasaulē ir sūtīts ar savu uzdevumu. Ne katram ir lemts būt par politiķi, ne katrs būs izcils matemātiķis, ekonomists, uzņēmējs. Viss ir sabalansēts. Tāpēc es gribu darīt to, kas rada prieku man (protams, tādējādi radot ko citiem noderīgu un nodrošinot iztiku sev), savukārt valsts pārvaldes lietas uzticēt attiecīgajās sfērās kompetentiem cilvēkiem. Un negribu dzirdēt šito - "jāiet pašiem politikā!". Gribu redzēt konkrētus priekšlikumus no konkrētām politiskajām organizācijām, ko viņi darītu tajā un citā jautājumā. Nevis vispārinātas uz PR spodrināšanu tendētas partiju programmas.

Es piekrītu, ka strādājošajiem vecākiem māmiņalgas tik tiešām varētu apgriezt. Jo statistika rāda, ka lielākoties šo vecāku pabalstu pēc bērniņa piedzimšanas saņem strādājoši tēti, kuriem alga parasti ir bijusi lielāka par māmiņu. Demogrāfiskā stāvokļa uzlabošanai šāda sistēma der, taču valstij tā ir ekonomiski neizdevīga. It īpaši šobrīd, kad taupīt taisās katru latu. Te gan būtu diskutējams jautājums, vai bērni ir tie, uz kuriem taupīt, jo tā pa lielam ņemot viņi ir mūsu nākotne. Un tas cipars, kas tiek ietaupīts, uz pusi apgriežot strādājošo vecāku pabalstu, nav jau tik milzīgs, to pašu pavisam mierīgi varētu ietaupīt uz ko citu. Toties jaunajai ģimenei šī finansiālā puse gan var izrādīties gana nopietns arguments, lai ieplānotu bebi. Bet nu labi, pieņemsim, ka ir iestājies krīzes režīms un šobrīd par demogrāfisko stāvokli domāt atļauties vienkārši nevaram.

Bet kā ar variantu, ja māmiņalgu godīgi ņem pati māmiņa? Protams, ne viena vien māmiņa pirms došanās bērna kopšanas atvaļinājumā, izdomāja veidus, kā mākslīgi uzskrūvēt savu algu, lai, piedzimstot bērniņam, saņemtu lielāku pabalstu. Ar priekšniecību tak var mēģināt kaut ko sarunāt - pēdējos cik tur tos mēnešus saņemt lielāku algu, tādējādi samaksāt lielākus nodokļus, daļu algas skaidrā atdot šefam atpakaļ. Te gan būtu jāparēķina, pie kādām summām tas pēc tam atmaksājās. Vēl variants - māmiņa ir sieva kādam augstu stāvošam partijas vecim, kurš mīļoto uz vajadzīgo laiku iekārto kādā siltā vietiņā ar pieklājīgu atalgojumu. Kādā padomē, piemēram.

Taču ir arī absolūti godīgās māmiņas! Tādas, kas pirms bērniņa piedzimšanas ir savā dzīvē strauji kāpušas pa karjeras kāpnēm, pelnījušas 800, 1000, 1500 latus ik mēnesi. Varbūt arī vairāk, bet 1000-1500 latu alga jau nu tiešām nav nekas nereāls. Un tad nu lūk pēc dzemdībām viņu ienākumi tiek apgriezti 500 latu apmērā. Rodas jautājums - kāda sūda pēc tika godīgi maksāti visi nodokļi, ja valsts vēlāk nepilda savas saistības un pabalstam uzliek kaut kādus mistiskus griestus? Tas tikai rada vēlmi daļu algas priekšniekam prasīt aploksnē. Iespējams, ka lielāko daļu.

Nesaprotamākais šajā lēmumā ir tā darbības sākums - t.i. lēmums attieksies uz bērnim, no kuriem vairums šobrīd jau atrodas mammām punčos. Uz tiem, kuri dzims pēc 1.jūlija un kuru vecāki šobrīd tiek vienkārši nostādīti fakta priekšā - pabalsts būs tāds un tāds, neskatoties uz jūsu sociālajām iemaksām pēdējos mēnešos. Būtu tikai godīgi, ja lēmums attiektos uz bērniem, kuri nāks pasaulē pēc precīzi deviņiem mēnešiem. Bet nē. Ne banānvalstī.

Nedaudz parēķināsim. Tā rupji parēķināsim, bet kaut aptuvenās iezīmes redzēsim. Ja māmiņa ir pelnījusi līdz 500 latiem - māmiņalgu ņem mamma, kopējais ģimenes budžets paliek iepriekšējos apmēros. Tiklīdz mammas alga pārsniedz 500 (plus mīnuss, nebūsim sīkumaini) latus, tā abu vecāku kopējie ieņēmumi pēc bērniņa piedzimšanas sarūk. Pabalstu ņemt uz tēti nav jēgas, jo, lai cik liela būtu bijusi viņa alga, pabalsts tiek apcirpts uz pusi un vēl limitēts ar 500 latu iezīmi. Ja ģimenes budžeta lielākā daļa ir veidojusies tieši no māmiņas algas (teiksim automehāniķis tētis ar 500 latu algu un grāmatvede mamma ar 1000), tad pēc pēc bērniņa piedzimšanas kopējie ienākumi sarūk par trešdaļu. Un tas ir vērā ņemami, ja jaunajai ģimenei ir hipotekārais kredīts kādi 500 lati par māju, vēl pārsimts par mašīnu, utt. Atliek variants meklēt bērnaukli un māmiņai turpināt strādāt. Skarbi.

Šī rīta skats pie mājas - septītais bembis (E38) uz četriem ķieģeļiem, disku nav, priekšējā bampera un lukturu arī. Kad vakar vakarā ap pusdivpadsmitiem braucu mājup, viss vēl bija vietās. Aizmugurējām bamperim arī kaut kas nodīrāts. Blakus stāvošais īpašnieks runā pa telefonu un izskatās dziļi nelaimīgs. Auto atradās ne gluži zem logiem, bet mājas galā, kur logu nav un citu māju pretim arī ne. Tātad, ja vien izdodas veikli atvienot signalizācijas pīkstuli (atraut haubi un brutāli noraut vadus), tad nakts aizsegā var skrūvēties uz nebēdu. Uzmest mašīnu uz ķiegeļiem un noskrūvēt ripuļus jau var ātri; vairāk aizdomājos, cik lietderīgi zagļiem ir tērēt laiku, čakarējoties ap bamperi. Lai gan - nevarētu teikt, ka pa nakti tur vazājās daudz cilvēki, tādu kā es, kuri mēdz pārrasties divos trijos naktī mājās, nav daudz. Tātad laika ir gana, var skrūvēties uz nebēdu.

Vakar vakarā, tā ap desmitiem braucu pa krasteni centra virzienā. Pie Mola krustojuma sarkanais, ieripinos pirmajā joslā. Pie zaļā uzsāku un līdz 80 paātrinājos ļoti mierīgi, bez nekādas gonkošanas, taču blakus joslās esošie nemotori tāpat palika gabalu aizmugurē. Un pa gabalu (t.i. poličiem) gan jau tas izskatījās pēc baigi agresīvā izlēciena.

Tuvojoties pelēkai "70" zīmei, ātrumu samazinu laikus. Jāatzīst, ka pa dienu tā nedaru, tur dažkārt plūsma vēl gabaliņu aiz zīmes turpina lēkšot uz 80 un tas dažkārt pat fascinē, ņemot vērā, cik bieži pēdējā laikā zem pēdējās tilta estakādes ir novietots fotoradars. Tagad vēls vakars, es vienīgā mašīna (tās pārējās divas pārāk tālu aizmugurē), tāpēc braucu pieklājīgi - ar domu, ka, ja šaus ar piupiu, tad pavisam noteikti stādinās mani. Pabraucot garām zīmei, spidometrā ir nedaudz zem 70. Pēc GPS ir vairākas reizes mērīts, ka 70 pēc pulksteņa ir 65 reālajā dzīvē. Tātad, ja ir nedaudz zem, tad reālais ātrums tobrīd bija kādi 63-64. Tā nu mierīgi dudinu pa to pašu pirmo joslu. O, jā, manu, ka aiz pēdējās estakādes kaut kas dzeltens nogrozās. Pārsteigts nejūtos, jo pēdējā laikā viņi tai vietā pārāk bieži vakaros gozējās un es drīzāk esmu pārsteigts, ja nevienu likumsargu ekipāžu tur pievakarē neredz.

Es jau sāku smaidīt, esmu gandrīz pārliecināts, ka tūlīt turēs un kaut ko mēģinās piešūt. Nu, protams, ka dzeltenīgais stāvs lec uz ielas un tirina savu zebras spieķi man taisni deguna priekšā. Strauji bremzēju, veru vaļā logu.

CP: Dokumentiņus lūdzu! (Priekšā nestādījās, skaidri atceros.)

Es: (Lai arī zinu, ka vispirms viņam būtu mani jāpainformē, par ko esmu apstādināts, nekasos un dodu papīrus - jo man sejā ir milzīgs smaids, poliča nolaistajā rokā ieraugot STALKERI!!! un es nojaušu jautrību.)

CP: Uz cik ta braucām?

Es: (Līdz ausīm smaidot.) Uz 64.

CP: (Tāds kā izbrīnīts par tik konkrētu ciparu.) Nu jau, nu jau, mums te rāda ko citu! (Rāda man savu piupiu, kur spīd 74.)

Es: (Valdu smieklus, domāju, ka man kādus 68-69 varbūt mēģinās piešūt, bet ne jau par 10 vairāk nekā patiesībā.) Nē, man bija 64, maksimums 65.

CP: Būs jāuzgaida nedaudz, uzrakstīsim protokolu. (Jau griežās it kā uz iešanu prom.)

Es: Labi, tikai paskaidrojuma lapu atnesiet un laikus protokolā atzīmējiet, ka paskaidrojums IR pievienots. Un paskaidrojuma lapai to augšu arī var aizpildīt.

CP: (???) Un ko jūs tur rakstīsiet tajā paskaidrojumā?

Es: Kā ko? To, ka man bija 64 kmh. To, ka jau pie zīmes "70" bija 64 kmh. Ja man būtu bijuši 74 kmh, tad spidometrā būtu tuvu 80, kā pavisam noteikti nebija. Ja man spidometrā ir 70, tad reāli ir 65.

CP: Jums kaut kas tad nav kārtībā ar spidometru...

Es: Un vispār man reku ir spīdvarnings mašīnā, viņš iepīkstētos, ja būtu virs 65. (Ir tāda fīča Saab`ā tik tiešām. Tiesa, tobrīd nebija aktivizēta, bet paklikšķināju pa pogām un tur pēdējais brīdinājuma limits rādās 63 kmh - biju uzlicis, kad māsu dresēju braukt.) Redziet, reku pat 63, nevis 65 man stāv uzlikts.

CP: (Pabāž galvu, skatās.) Tādu nebiju redzējis.. Bet nu jums tur ir kaut kāda kļūda. Radaram arī ir kļūda, bet blablabla..

Es: Jā, Stalkerim ir kļūda, bet ne jau tik liela. Ir +-5kmh pie šāda ātruma. Tātad 74-5=69 un arī tik man pavisam noteikti nebija. Varam rakstīt protokolu, tikai to paskaidrojuma lapu atnesiet..

Tad tur vēl sekoja neliela vārdu apmaiņa arvien augstākos toņos, bet man slinkums rakstīt. Iegrūda man rokās dokumentus un noteica "brauciet!". Ellīgi dusmīgs nokūpināju riepas (jā, jā, zinu, ka lieli puikas tā nedara) un aizbraucu.

Lūk vēl viens pierādījums, ka Ceļu policijas darbinieku godaprātam ne vienmēr var ticēt. It īpaši šajos grūtajos laikos. Ar vien biežāk nākas dzirdēt, ka viņi apzināti stāv visai strīdīgās vietās, lai tikai iekasētu kādu lieku kapeiku. Gan valsts, gan savā kabatā.

Lūk, tā pati Lubānas iela, kad izbrauc ārā no Slāvu apļa. Tikko vēl priekšpēdējā "Zebrā" Timrots par šamiem paņirgājās. Laiciņu atpakaļ man arī tajā vietā sanāca neliela saruna ar viņiem. Tiesa, mani neapstādināja par ātrumu, pretim braucošie bija pamiršķinājuši un es līdz pat zonas "30" beigu zīmei braucu ar 35 kmh. Un oohoooo, šie stāv pie pašas zīmes! Bet kā tur bija ar to fēnošanu blakus zīmēm? Un vēl tādām, kuras uzstādītas pie kaut kādiem remontdarbiem? Un vēl šādā vietā, kur remontdarbi kaut kur nelielu gabaliņu aiz apļa izbrauktuves beidzās un tālāk sākas taisns četrjoslu ceļš. T.i. - loģiska pamatojuma braukt uz 30 tur tik tiešām nav. Apbraucu aplīti, apstājos pie viņiem, nobildēju CP ekipāžas auto blakus tai zīmei. Pajautāju, vai viņuprāt ir korekti šajā vietā tik vēlā vakarā brutāli slaukt naudu. Atbildi nesaņēmu, tikai aizrādījumu, ka esmu apstājies zem zīmes "Stāvēt aizliegts". Skatos - oj, tiešām. Bet biju blakus viņu mašīnai, tāpēc saku "nuuu, jā, bet pat ir bilde, ka es tur stāvu un jūsu mašīna bez zilajām disko gaismām arī zem tās pašas zīmes..". Vairāk jautājumu nebija un pēc kādas stundas viņus tur vairs nemanīju. Tiesa, viņi tur bija atpakaļ nākošā, aiznākošā un vēl n`tajos vakaros. Un tad kāds uzzvanīja Timrotam.

Vēl tā Ropažu iela. Es tur arī vienu dienu iebraucu. Jā, ielas sākumā ir sarkanā rimbuļa zīme. Bet vietās, kur notiek remontdarbi, es šo zīmi vairs īsti neņemu galvā, jo brālēna mājas apkārtnē Šampētera ielā regulāri tās zīmes liek krustām šķērsām tā, ka ej nu saproti, kā piebraukt pie mājās, nepārkāpjot noteikumus. Un tās zīmes tur vairāk domātas, lai pa attiecīgajām ielām nebrauc ierastā plūsma, taču reāli tur izbraukt var, jo uzrakta ir tikai viena ceļa mala. Nu, un tajā Ropažu ielā ķieģelis bija tikai gabaliņu tālāk, kur ceļš tik tiešām beidzās. Nācās braukt uz sliedēm. Un, ja tur stāvētu poliči, sods būtu iespaidīgs. Ok, vainīgs, pats jau iebraucu apzināti zem zīmes. Bet zīme nebija pārāk pamanāma, t.i. ieraudzīju viņu pēdējā brīdī jau braucot garām. Pirms tam nevienas norādes, ka ceļš tālāk slēgts. Un ko tagad dara mūsu dārgie dzeltenīgie draugi? Tā vietā, lai nostātos ar savu mašīnu Ropažu ielas sākumā un pabrīdinātu autovadītājus, ka necik tālu aizbraukt nevarēs, viņi stāv gabaliņu tālāk un konveijerā raksta augšā protokolus. Naudiņa, redz, valstij jāpelnot.

Reizēm man patīk blogu spēks. Lūk, atnāk man uz e-pastu spams par kādu jaunu SIA Ahiles izstrādātu sludinājumu portālu vārdā REIMS. Nevis viena mēstule, bet sešas, uz divām adresēm, katrai pa kopijai latviešu un pa divām krievu valodā. Rakstīt pretim ko dusmīgu nav jēgas, taču tas, ko tu ieraksti blogā, visai ātri iebarojās gūglei un nonāk tautās.

Teiksim tas, ka REIMS sūkā. Kāpēc? Pirmkārt, sava produkta reklamēšanai izmantot spama metodi ir viena no stulbākajām lietām, ko var darīt. Jā, es ticu, ka finansiāli tas atpelnās, jo izsūtīt drazu var pa lēto un no tiem n`tajiem tūkstošiem kaut kāds procents jau tiešām atnāks uz tavu lapu. Bet vai tā negatīvās enerģijas lavīna, kas gāžās pār tavu galvu un uzņēmumu (šajā gadījumā SIA Ahiles), ir tā vērta?

Ja vēl tas produkts būtu labs.. Bet lapa reims.lv arī sūkā. Krāsu salikums kā varavīksnes karogā, dizains frontpeidžu apguvuša pamatskolnieka līmenī, gramatikas kļūdas, interesanti fontu salikumi. Saturs arī visai skops un šaubos, vai daudz būs tādu, kas uzskatīs par lietderīgu tērēt laiku, lai ievietotu savu sludinājumu šādā lapā. Un griežās tas viss uz windowzīgas kastes ar XAMPP un atrodas iekš C: diska xampp/htdocs mapes, urāliskā ceļā iebarot var visādus brīnumus, utt. Cool. Brīnos, kur cilvēkiem vispār prāts investēt naudu iekš kaut kā tāda. Bet nu, lai veicas. Un REIMS sūkā, paldies par uzmanību.

Papildināts. Reku pāris feini skrīnšoti.

Atceros, kāds gudrs cilvēks reiz izteicās, ka dabūt labu reitingu čivinātāju aprindās nav liela māka - vajag tikai vadīties pēc formulas "sekotāju skaits = sekojamo skaits mīnus kaut kāds mistisks koeficients N". Šķiet, kaut kur Artūra Medņa bloga komentāros manīju šo domu pērli. Respektīvi - fallovojam visiem pēc kārtas absolūti nešķirojot un tas ir kā likts, ka daļa no šiem "izredzētajiem" veiks pretdarbību. Tas nekas, ka mūsu Twitter klients tiks piesārņots ar kaudzi nevajadzīgas informācijas, jo esam pieteikušies saņemt vairāku simtu citu lietotāju aktivitātes, ka tikai mūsu necilajos izteikumos ieklausās kaut pussimts nepazīstamu virtuālās pasaules iemītnieku. Un var pazīmēties - redz, man ir tik un tik sekotāji! Tāda baigā krāniņstaipīšana sanāk.

Pats pievienojos Twitter lietotāju pulkam, kad tas jau bija paspējis inficēt palielu procentu man iz interneta vides zināmo cilvēku. Ilgi lauzos, pirms pats tur ielīdu, jo tā īsti dižo jēgu neredzēju. Piereģistrējos, pamēģināju. Jēgu gan neatradu, bet nebija arī zemē metami. Ar pāris nosacījumiem - apsekojamo personāžu skaits nedrīkst būt liels, jo citādi Twittera klients mirkšķinās pārlieku bieži, kas beigās noved pie tā aizvēršanas. Otrkārt, tev tiešām jābūt kaut nelielai interesei par to, ko attiecīgais cilvēks dara, domā un saka. Jo sekot kādam tik tāpēc, ka viņš skaitās tāds kā krutais čalis mūsu visai nelielajā sabiedrībā - c`mon, tā nav aršana. Diennaktī ir sūda 24 stundas, no kurām, atņemot miegam veltāmo daļu, paliek sasodīti maz laika, ko tērēt kaut kāda nezināma Pētera vai Mārtiņa ikdienišķajai verbalizācijai. Tas nekas, ka šie puikas varbūt kādreiz iemet kādu jaunumu, kurš citur parādīsies tikai VESELU stundu vēlāk. Tas nekas, ka tev patīk, kā viņi prot rīmēt vārdus kopā teikumos - ej lasi viņu blogu, Twitter`ī viņi raksta pilnīgi citādāk.

Esmu dzirdējis viedokļus, ka letiņu čivināšana ir izgājusi ārpus rāmjiem un nekalpo vairs gluži tai idejai, kam radīta un tiek izmantota citur pasaulē. Mums te brīžiem tāds kā parasts čats panesās, haoss, kuram pagrūti izsekot līdzi. Bet te nu mēs atgriežamies pie tā, ka varbūt esam nolēmuši sekot pārāk lielam cilvēku skaitam. Ja tur būtu tikai desmit mums tuvāk zināmie, varbūt mēs nemaz neīdētu. Teiksim, nupat Koko iepļuršķēja, ka iešot uz kaut kādu mēģinājumu un prasa, kāds ārā laiks. Ja to pašu rakstītu kaut kāds mans ne visai zināms tipiņš, es sašķobītos un teiktu "nu pi**c, kāpēc jāpiesārņo ēteru ar kaut ko tādu!??". Bet tas ir Koko, kuru uzskatu par labu čomu un šī informācija, ka viņš iet uz kaut kādu mēģinājumu, manai smadzenei netraucē. Drīzāk otrādi - tā jau maz kontakta, tad nu vismaz šitā viens par otra gaitām var kaut ko uzzināt. Diskutabls jautājums gan ir par to, cik tas ir labi - jo pareizāk tak būtu saskrieties uz kādu alu un tad parunāt. Bet 21.gs., mīlīši, nav viegli saorganizēt savus laikus tā kā agrāk!

Vairāk par čatveidīgo spamu man uz nerva kāpj divi citi. Pirmais - kad kāda bloga autors tūlīt pēc jauna raksta publicēšanas bliež arī Twitter`ī šo satriecošo vēsti ar ziņas virsrakstu un saiti. Kam tas vajadzīgs!? Kaut gan varu atbildēt arī pats - iespēja, ka mūsu lapā ieklīdīs vēl kāds lieks skaitītāja dzenātājs. Bet par tādiem uzticīgiem lasītājiem, kuri šo pašu ziņu enivej saņem savā RSS lasītājā, netiek domāts. Divreiz uzrauties uz viena satura šajā informācijas pārbagātības laikmetā nav nekas smaidu raisošs. Otra kaitinošā lieta ir tie sekotāji, kas pavisam noteikti pierakstās manai Twitter plūsmai tikai un vienīgi ar mērķi "pievieno mani arī". Tostarp pa kādam medijam. Un kā nu ne - redz kur Māris viņiem pat iesaka tā darīt.

Starpcitu, atkal nebiju vēris kādu laiciņu vaļā savu Google Reader. Arī ne nekur.lv, kuru gan arī īpaši neaizraujos lietot - tīri aiz tā, ka nav vēlmes uzņemt mazsvarīgu vai nevajadzīgu informāciju. RSS lasīklis smuki savāc to, kam esmu pierakstījies (un es arvien biežāk no kaut kā atrakstos), kad gribu, tad lasu. Jā, neesmu vienmēr lietas kursā par svaigākiem jaunumiem, bet nu un? Pilnībā var iztikt. Savukārt, kad kādu laiku neesmu pieplūdušos informācijas kvantumus skatījis, var aši izkristalizēt lielākos spama avotus un tikt no tiem vaļā.

Ziņas arī esmu pasācis lasīt kaut kā pa diagonāli un arvien biežāk tikai virsrakstus. Agrāk jutos apdalīts, ja nebija sanācis dienu vai divas jaunumus palasīties, bet tagad var itin mierīgi iztikt vairākas dienas pēc kārtas. No vienas puses, kārtīgam pilsonim vajadzētu būt lietas kursā par savas valsts vadītāju darbiem un nedarbiem. Un tā es tam arī esmu visu laiku piegājis - cītīgi lasījis visu pēc kārtas, iedziļinājies, galvā analizējis. Tīri tā - priekš sevis kā vēlētāja. Un tad tas vienu dienu apnīk. Varbūt laiks vienkārši tāds, kraizis araund ze vorld, ju nov. Bet kā tik paver kādu ziņu portālu, tā atkal kaut kads nelabs durās acīs. Un kāpēc gan bojāt savu saulaino dienu ar to visu? Vienīgi var pieiet tam nedaudz citādāk - skatīties uz to visu kā interesantu cirku un savu smaidu saglabāt. Var izlasīt virsrakstus un varbūt pirmās rindkopas, būt informēts par notiekošo, taču tai pat laikā pārlieku neiedziļināties, lai nesagribās īdēt.

Vai nu man kaut kā neiet ar tām mašīnu lietām, vai arī tiešām krīze klāt un zog visu, kas nav piesiets no paša degungala. Un gaišā dienas laikā! Auto bija atstāts tajā mazajā strupceļa ieliņā, kas iet gar anatomikumu. Tur laikam kaut kādas universitātes telpas vai kas tamlīdzīgs, jo tur ikdienā studenti pa starpbrīžiem pīpē. Un auto pie pašām durvīm. Protams, lekciju laikā studentu bars ārā netusē, taču nav arī gluži tā, ka tur neviens dzīvas dvēseles garām neklīstu. Un tā iela ir labi pārredzama no pāri esošās mājas logiem, arī no mūsu biroja. Taču skaidrs, ka tas jau nebūs par iemeslu, lai nariks nepalaistu nagus. Palaidīs arī tad, ja desmit metru attālumā pats saimnieks stāvēs.

Maģis nebija nekāds izcilais, bet savu funkciju pildīja gana labi. Un tā jau vēl būt viena bēda. Otra ir stikla lauskas pa visu salonu, katrā sīkākajā šķirbā, kā arī nepieciešamība stiklu ātri nomainīt. Labi, ka vismaz pats stikls no vecā auto vēl bija. Bet pati tā maiņa. No vienas puses, kā divus pirkstus.. khem, aplaizīt. Atravē durvju apdari, izskrūvē veco stiklu, izlasi lauskas, ieliec jaunu stiklu, visu saskrūvē. Būtībā kādas stundas darbs, ja dara ne pirmo reizi un bez pīppauzēm. Bet ārā tak auksts, pirksti atsaluši zili sarkani, rokas tagad sasprēgājušas kā bomāram. Dabūt stiklu ārā no vecās mašīnas arī nebija viegli, piesalis pie gumijām visai pamatīgi un nācās kādu brīdi darboties ar fēnu.

Signalizācija arī bija atteikusi un auto nemaz nevarēja iedarbināt. Tā nu sēdēju, nedaudz patīrijis beņķi no stikliem, pētīju, kur tur kādi vadi varētu būt pārrauti. Domāju, ka no malas izskatījos pēc normāla zagļa, kas cenšas aizdzīt auto. Kā jūs domājiet, cik no garāmejošajiem cilvēkiem paskatījās uz mani? Cik pienāca klāt un pajautāja, ko tu tur puisīt dari? Tieši tā - neviens. :) Tas tak ir normāli, ka pievakarē mazā, klusā ieliņā mašīnā ar izsistu stiklu sēž viens čalis ādas jakā un noliecies ņemās gar vadiem. Tā arī neiedarbināju, nācās gaidīt Andreasu, kurš mani aizvilka līdz garāžai. Signalizācijas problēma kad izrādijās triviāli vienkārša - viens izsists drošinātājs. Bet, lai to konstatētu, vajadzēja tak atjaukt pusi paneļa, atrast signalizācijas smadzeņbloku, atjaukt arī to.. un tad pabrīnīties, kāpēc gan nepienāk strāva tur. Izrādās, kāds uzlicis signalizāciju uz viena drošinātāja ar radio, kurš, raujot nost, droši vien aizgājis uz īso.

Cik dzirdēju no Saabclub`a puikām, šajā Zemkopības ministrijas rajonā tas nebūt nav kaut kas jauns. Arī te tālāk, jau tuvāk Ausekļa ielai, Krovalda bulvāra galam, uz Eksporta ielas, kur virs kanāla tas placītis automašīnu turēšanai pretim ostai gandrīz, tad tā pati mazā ieliņa pie anatomikuma, Citadeles iela te pie tām daudzstāvu jaunajām mājām. Šeit daudzi cilvēki no rīta atbrauc uz darbu, atrod vietu savam auto, tad dodas uz ofisu un strādā līdz vēlam vakaram. Attiecīgi, mašīnas netiek kādu brīdi kustinātas un dienas vidus ir īstais brīdis, kad nariki var noiet garām un savākt pāris maģus kārtējai dienas devai. Starpcitu, nākamā dienā arī brālēna draudzene uz šīs pašas ieliņas bija apgriezuši uz riņķi auto durvju atslēgu. Pats arī šķiet pagājušo nedēļu redzēju vienu w124 MB ar puspievērtām durvīm.

Skaidrs ir tas, ka panelīti nedrīkst atstāt nenoņemtu pat tad, ja it kā ir plānots ieskriet ofisā uz minūtēm labi ja desmit. Es arī parasti tā nedaru, ņemu nost vienmēr un pie tam jau laikus, pirms vēl esmu sācis parkoties. Tāpat arī nebraucu tuvumā mājām vai kādai stāvvietai ar skaļiem basiem bagāžniekā. Taču šoreiz panelītis bija palicis. Pats vainīgs. Bet lai tā kalpo kā mācība pašam un arī jums. Protams, var sanākt šķirties arī no maģa, kura panelīties ir jums kabatā, taču padomāsim loģiski - cik jāmaksā maģim, lai atmaksātos ieguldīt laiku un līdzekļus, piemeklējot tam jaunu paneli? Un kurš pirks pliku maģi pa taisno no narika rokām, nezinot pat, vai vispār strādā? Tieši tā - praktiski neviens.

Pāris stundas pēc zādzības iekš ss.lv parādās sludinājums. Tās švīkas uz panelīša aizdomīgi redzētas šķiet. Varbūt sagadīšanās, nezinu. Bet šādi sludinājumi, kur figurē pa trim līdz pieciem blakus noliktiem lietotiem automaģiem, nerada ticamību, ka kāds vienkārši tīra garāžu. Zvanīties, braukt, skatīties un dot pa galvu jau nav jēgas. Ne jau šis pārdevējs kaut ko zadzis, bet tikai uzpircis un tirgo tālāk. Kastes un papīru man tāpat nav, pierādīt neko nevaru. Šī iemesla dēļ es arī neredzēju jēgu rakstīt iesniegumu poličiem. Lai cik ļoti man gribētos pabojāt statistiku, tomēr tērēt pāris stundas sava dārgā laika sarunās ar tiem čaļiem.. nē, paldies.

Redz, lai cik tas neliktos skumji, pat, pieķerot tādu nariku pie rokas, tu viņam neko nevari piešūt. Ja salauzīsi viņam degunu un izlauzīsi dažas ribas, tad pašu ietupinās par smagu miesas bojājumu izdarīšanu, varbūt pat tīšu slepkavības mēģinājumu. To, ka viņam rokās ir tava manta, tu pierādīt nevari - tātad tev var piešūt arī laupīšanu. Tas, ka blakus būs izsists tavas mašīnas stikls un gaisā karājošies vadi, tiesnesim aizdomas neradīs. Tu uzbruki, piekāvi, tagad sēdi. Savukārt narikam piešut nevar neko. Jo manta līdz 50 latiem tak nav pietiekoši vērta, lai par to ierosinātu krimināllietu. Izrakstīs administratīvu protokolu, varbūt nedaudz samīļos ar stekiem un palaidīs. Tā ka jēgas nav ne no kārtībsargu piesaistīšanas, ne pašrocīgas liņča tiesas - jo tas jau neapslāpēs narika kāri pēc jaunas devas rīt no rīta. Varbūt vienīgi viņš varētu nejauši paklupt, lai garāmbraucošais tramvajs nogriež rokas. Tad gan būs tā pagrūtāk vēl kaut ko nozagt. Ja šādas nejaušības tomēr nenotiek, tad sargā vien pats savu mantu un kārtīgi.

Lasot traģisko stāstu par Demakovas kundzes celi, neviļus nāk prātā frāze "man ir visas slimības, izņemot ūdens celī" no grāmatas "Trīs draugi laivā". Redz kā, tiklīdz rodas aizdomas, ka pār tavu galvu varētu nogāzties milzonīga mēslu čupa, ņem talkā Medicīnas enciklopēdiju, lasi slimību simtomus un piemeklē sev atbilstošāko. Nu neticu es un neticēšu, ka šie pēdējās nedēļas notikumi saistībā ar koncertzāles celtniecību un pēkšņā locītavas slimība ir tikai sakritība. Īsi pirms jaunā gada parakstam aizdomīgu līgumu, jaunā gada pirmajā dienā par to tiek sacelta brēka, pieslēdzās prejmers un nu jau arī prezidents. Un te pēkšņi - ai, man kājiņa sasāpējās, nevarēju pat uz valdības sēdi aiziet. Var jau būt, ka ministrei pašai tur tik tiešām maza teikšana, viņa tikai pilda rīkojumus un neko pīkstēt pretim nedrīkst. Bet lai nu kā - feins savas pakaļas glābšanas variants. Ne velna jau arī nepierādīsi, ka tur kaut kas nav tīrs - katram no mums var atrast kādu kaiti, ko ārstuprāt nebūtu slikti apārstēt. Drūmāku krāsu toņu iegūšanai varam ieslidināt dakteronkulim kabatā kādu pateicības vēstuli.

Aicizz pameta manas ausis iepriekš nesasniegušu ziņu, ka LMT beidzot piedāvā iespēju papildināt jūsu esošo balss zvanu pieslēgumu ar neierobežotu datu pārraidi - Dati Open. Loģisks solis ceļā uz attīstību. Nākamais solis būs fiksēta abonēšanas maksa arī par neierobežotu balss zvanu skaitu un ilgumu. Ko, starpcitu, jau piedāvā Bite, tiesa, tikai savu abonentu starpā. Bet gan ar laiku, konkurences un krīzes atbalstīti, operatori vienosies savā starpā un mēs varēsim piķot katrs savam mīļākajam operatoram vienu konkrētu abonēšanas summu bez papildus piemaksām. Nu gluži kā par internetu mājās tagad maksājam - reti kur vairs skaita pārsūtīto datu apjomu.

Padomājiet - kāda mums jēga zvanot maksāt par katru minūti, ja varam ieštellēt savā mobilajā draudziņā kādu VOIP aplikāciju un tarkšķēt uz vella paraušanu. Protams, ar nosacījumu, ka arī draugam ir konkrētā VOIP servisa klients. Taču jau tagad eksistē daži visnotaļ pieņemami third party izstrādājumi, kas atbalsta vairākus protokolus - piemēram, Skype, Gtalk, MSN, vēl kaut kāds savējais protokols. Kaut tas pats Fring, kurš jau ilgāku laiku dzīvojās manā Nokia E51 un ir atzīts par labāko esam, lai meža vidū paskaipotu. Pietiek šim lauciņam tikai vēl nedaudz attīstīties un palikt ērtāk lietojama priekš gala lietotāja, lai vajadzība pēc balss zvaniem - un kur nu vēl par naudu - zustu. Par kvalitāti - esmu zvanījis pat caur GPRS uz datoru, kurā ieslēgts Skype, un teikšu, ka sakari bija pārsteidzoši labi.

Tagad pat es jau redzu jēgu iepirkt veco iPhone. Iespraud esošo SIM karti, pieslēdz šo Dati Open pa 15 Ls mēnesī un lieto Internetu pēc pilnas programmas. Labi, jokoju, nepirkšu veco iPhone. Bet jauno pirkt par tādu cenu, kāda tiek prasīta patreiz par nekam nepiesaistītu (vai atlauztu) aparātu, neesmu gluži gatavs. Pat gads vēl nav apkārt ar E51, nevar tik straujas pārmaiņas. Taču piekritīsiet, ka tikai ar iPhone un tam līdzīgu telefonu no šī Dati Open patreiz ir taustāms labums. Jo pielietojums uz esošā... minimāls. Lai gan es e-pastu caur telefonu skatos bieži un arī Mini Operu itin bieži paveru vaļā, kopā pa mēnesi necik daudz megabaitu caur GPRS nesaskrien. Pie tam, pietiekoši daudzās vietās ir publiski vai vienkārši nenosexurizēti bezvadu tīkla pieejas punkti. Varbūt pielietojums rastos arī gadījumā, ja es daudz staipītos apkārt ar savu laptopu - jebkurā vietā piespraud pie datora telefonu caur USB un lieto pieņemama ātruma internetu. Caur USB tāpēc, ka tā būs ātrāk, nekā caur zilo zobu. Rezultātā kaut kas līdzīgs iBirojam sanāk, tikai nav lieka uzparikte jāstaipa līdzi. Tik vien tā sīkā negatīvā nianse, ka, ilgstoši lietojot internetu šādā kombinācijā, strauji tērēsies mobilā telefona akumulators.

Biedrs Versatile piespiedu-brīvprātīgā kārtā apgreidojies uz svaigāko personas tiesisko statusu apliecinošā dokumenta versiju un sacepies par šīs procedūras likumisko pusi. To lasot, es atcerējos savas visai nesenās pārdomas šajā sakarā, kuras gan piemirsu uzlikt uz papīra.

Šķiet, mana pase bija derīga līdz 2010.gadam - neizņēmu gluži tūliņ pēc sešpadsmitās jubilācijas, bet smagi pārkāpu likumu un izdarīju to gadu vai pat vēl nedaudz vēlāk. Neprasiet kāpēc tā. Šī gada sākumā ar veco pasi vēl pie Jorika ciemos tiku, taču dažus mēnešus vēlāk, sadomājot izlaist apli pa Lietuvu, radās nepieciešamība pēc jaunā parauga pases. Pie tam visnotaļ steidzami, jo atcerējos par to otrdienā un izbraukt bija paredzēts sestdienas rītā. Trešdienas rītā devos uz PMLP filiāli Daugavpils ielā un prasīju, lai man taisa pasi uz piektdienas rītu - attiecīgi pa dārgo un divu darbadienu laikā. Viss bumbās, piektdien no rīta jau varēju savākt svaigo dokumenta versiju. Starpcitu, biju sabijies par garajām rindām, ko te dažs labs tēlaini tika aprakstījis. Neko līdzīgu pats nemanīju - knapi paspēju piesviest pakaļu uz kaut kā sēžama un atvērt Mini Operu telefonā, kā iekš tablo jau iemirgojās mans kārtas numurs.

Taču stāsts ir par nodevām un to apmēriem. No kurienes tiek izzīsta tā summa? Pasu sagataves tak ir jau sadrukātas un stāv ieslēgtas kādā lielā skapī. Jūsu miegainā fizionomija tiek iemūžināta ar 21.gs. tehniku, tāpat arī paraksts, pirkstu nospiedumi un pārējā informācija. Neviens to visu nedrukā pēc tam ārā un nenes uz pasu drukātuvi, bet aizsūta elektroniski. Tajā galā atliek vien nopiest pareizās pogas un jūsu saviebtā seja tiek ieprintēta sagatavē. Būtībā sarežģītākā procedūra šeit sanāk jaunās pases nogādāšana līdz īpašniekam, t.i. jāsaliek pa kastēm, jāpieskata, lai pa ceļam nepazūd, utt. Protams, maksā arī pašas sagataves, apdrukāšana, drošības darbinieki un apkalpojošais personāls. Pieņemsim, ka tas viss kopā tiešām izmaksā tos 15 latus, kuri mums jāieskaita valsts kasē, ja vēlamies tikt pie savas jaunās pases standarta termiņā.

Un te lūk arī sākās pati sāpe. Pirmkārt, kāpēc pēc noklusējuma pases izgatavošana aizņem veselas 20 diennaktis?! Mēs taču tikko secinājām, ka visa šī procedūra ir gaužām vienkārša - nobildējam, sadrukājam datorā datus, dienas beigās aizlaižam veselu čupu iesniegumu uz drukāšanas kantori, lai pa nākamo darbadienu bliež ārā, aiznākamā dienā no rīta atvedam kastes ar izsniedzamajiem dokumentiem. Rēķini kā gribi, bet divās dienās var iekļauties. To pierāda arī fakts, ka pasi tik tiešām ir iespējams uztaisīt divās darbadienās, tātad šīs norises tehnoloģiskā shēma pieļauj šādus termiņus. Tad kāpēc standarta variantā tas viss ievelkās uz 20 dienām? Saprastu, ja trīs līdz piecas. Otrkārt, par ko mums jāpiemaksā desmit vai pat divdesmit lati, lai to visu paātrinātu? Kas tieši notiek pēc citādākas shēmas, ja mēs paveram savus maciņus plašāk? Lai gan te vispār būtu jāprasa otrādi - kas šajā shēmā mainās tad, ja tiek ņemts lēnais variants. Jo gluži vai ož pēc tā, ka tad mūsu iesniegums tiek vienkārši nolikts maliņā uz padsmit dienām.